Galvenie » Raksti » Raksti

Sieviešu paaudze ar izkropļotām vērtībām

Vai tu esi kādreiz domājusi par to, kāpēc praktiski katrai no mums ir tik grūti būt kopā ar bērniem pastāvīgi?

  • Kāpēc mūs allaž velk kaut kur prom no mājām?
  • Kāpēc, tikai tamdēļ, lai izietu sabiedrībā, mēs gatavas savus bērnus atdot audzināt svešiem cilvēkiem – cilvēkiem, kurus mēs nepazīstam?
  • Kāpēc mūs vairāk uztrauc mode un klačas, nekā pedagoģija un veselīga audzināšana?
  • Kāpēc ģimenei mūsu dzīvē nav galvenā vieta?
  • Kāpēc mūsu nākotne un pašrealizācija, mūsu vēlmes ir svarīgākas par mūsu bērnu nākotni?

Šajā brīdī šie jautājumi ir ļoti retoriski..

Грустная женщина

Mēs neprotam būt laimīgas mātes, sievas, saimnieces, sievietes… Mēs neredzam jēgu tajā, lai pēc iespējas vairāk laika veltītu bērniem, lai katru dienu uzceptu cepumus, lai nēsātu svārkus un kleitas, lai, domājot par vīra dzīves mērķiem, viņam gludinātu kreklus.

Mēs neredzam tajā visā vērtību, svarīgumu. Ģimene, mātišķums, uzticība, upurēšanās, sievišķība… Tas viss ir kļuvis bezvērtīgs. Viss ir zaudējis jēgu.

 

Kāpēc tas tā notika?

Грустный ребенок

Kāpēc mēs tik ļoti raujamies uz darbu, atstājot savu pusgadīgo-divgadīgo bērnu kaut kādai dīvainai tantei bērnu dārzā? Viņa taču nemīlēs mūsu bērnu. Viņa pat necentīsies. Viņa presēs viņu, pieprasot būt kā visiem, jo viņai tādu ir 25 un citādāk nemaz nevar.

Kādreiz sen, gadus 30 atpakaļ arī mūs mamma tāpat atdeva bērnu dārzā. Tādai pašai tantei. Bet ko lai dara. Ir jāiet uz darbu.

Tikai praktiski katrai no mums toreiz bija apmēram gadiņš. Un mēs augām un attīstījāmies ārpus mājas gandrīz visu šo laiku. Un, ja precīzāk, 21 gadu – 5 gadus bērnu dārzā, 11 gadus skolā un 4-5 gadus augstskolā. Visu šo laiku mēs mājās bijām praktiski tikai vakaros un dažreiz brīvdienās. Mēs pastāvīgi kaut kur steidzāmies. Mums bija darīšanas – nodarbības, mācību stundas, kontroldarbi, eksāmeni, kursa darbi, diploms, darbs, kursi…

 

Mums teica – mācies, citādi būsi mājsaimniece!

Учеба

Un tas skanēja tik draudoši, ka zinātnes granītu tiešām gribējās grauzt gandrīz vai ar zobiem. Jo galvenais – sarkanais diploms, labs darbs un galvu reibinoša karjera. Vai arī…kaut vai vienkārši kaut kur iekārtoties darbā, jo sevi taču ir jāapgādā pašai. Cik bieži mēs kā ģimene kopā pusdienojām? Tikai svētku dienās.

Cik bieži mamma mūs sagaidīja pie skolas? Parasti mēs paši atnācām mājās, paši sildījām pusdienas vai arī palikām pagarinātajā grupā. Bet vakaros nogurusī un nebeidzamo darba nepatikšanu dēļ dusmīgā mamma nāca mājās. Viņa negribēja ne runāt, ne ēst. Viņa jautāja par atzīmēm (ja neaizmirsa), ātri pārbaudīja mājasdarbus un sūtīja visus gulēt.

 

Mūsu vecāki mūs nepazina

Дети и родители

Viņi nezināja neko par mūsu iekšējo pasauli, par mūsu sapņiem un centieniem. Viņi reaģēja tikai uz slikto, jo reaģēt uz labo nebija laika.

Mēs arī viņus nepazinām. Mēs to nevarējām izdarīt, jo mums nebija laika ilgām sirsnīgām sarunām, vasaras atpūtai teltīs pie upes un ugunskura, kopējām spēlēm vai grāmatu lasīšanai. Ģimeniskiem brīvdienu gājieniem uz teātri vai parku.

Un tā mēs augām. Tā mēs audzējām sevī kaut kādas idejas un priekšstatus par nākotni, par dzīvi, par dzīves mērķiem un idejām. Un mūsu prātos atvēlētās vietas ģimenei bija ļoti maz. Tieši tikpat daudz, cik mēs redzējām savās ģimenēs.

Jo, lai ilgi ņemtos ar bērnu, spēlētos ar viņu, ir jāmīl to darīt. Lai katru dienu ceptu cepumus un gatavotu dažādu ēdienu, ir jāmīl to darīt. Lai veltītu uzmanību mājai – to iekārtotu, rotātu, koptu, uzlabotu, radītu mājīgu atmosfēru, ir jāmīl to darīt. Lai gribētu dzīvot ar vīra mērķiem un idejām, pārdzīvot par viņu un viņa nākotni, ir… jāmīl vīrs, bet ne tikai sevi viņam blakus.

 

Galvenais dzīves skolotājs

Мама и дочь

Visu to meitai ieaudzina mamma. Viņa ir meitas pirmais un galvenais skolotājs. Viņa norāda uz dzīves orientieriem. Viņa māca mīlēt savu sievietes misiju. Viņa skaidro par sievas un mātes svarīgumu. Viņa māca mīlēt.

Un, ja meita savu māti praktiski nav redzējusi, un, ja redzēja, tad ne ļoti ģimenes laimes iedvesmotu, tad kur, lai viņa to iegūst? Mēs bijām nolemti zaudēt savu tīrību un mīlestību, jo mūs mācīja tikai to, kā veidot karjeru. Mūs mācīja, ka vārdam „panākumi” nozīme ir tikai ārpus mājas, tikai kaut kur valsts iestāžu sienās.

Bet pēc tam mēs klusām raudam par izjukušām laulībām (jau kurām pēc kārtas), par bērniem, kas ir no mums atsvešinājušies un par kaut kādām dīvainām sajūtām, ka kaut kas kaut kad mūs ir apmānījis.

 

Bet izeja ir vienmēr!

Мама и доча 1

Šī izeja ir – mācīties! Mācīties būt par māti, sievu, saimnieci, sievieti. Paklusām, pamazām… Mācīties redzēt visu citām acīm. Sievietes acīm – labestīgām, mīlošām. Mācīties mīlēt. Mācīties lielāko dienas daļu domāt nevis par darbu, bet par savu ģimeni. Mācīties vērtēt un cienīt ģimeni, vīru, bērnus. Kalpot viņiem, palīdzēt viņiem kļūt labākiem, atplaukt kā ar mūsu mīlestību sasildītam ziedam.

Mums jāmācās smaidīt bērniem un vīram un biežāk viņus apskaut. Mums jāskatās dziļāk un jāsaprot, ka mums blakus nevis vienkārši aug cilvēks, bet gan, ka mēs formējam viņa iekšējo pasauli, viņa pasaules skatījumu, viņa dzīves uzstādījumus. Daudz kas no tā, ko viņš saņems bērnībā, sekos viņam līdzi visas dzīves garumā.

Un mūsu mērķis tagad ir radīt spīdošu mātes un sievas karjeru. Un, ja mēs pa šīm karjeras kāpnēm pat necentīsimies kāpt, vilšanās vecumdienās būs neizbēgama. Tāpēc, ka neizmantotas iespējas un noraidīta atbildība nes ļoti rūgtus augļus nākotnē.

Un svarīgi ir atcerēties, ka viss nes augļus savā laikā. Kādi tie būs? Daudz kas atkarīgs no mums. No mūsu dzīves vektora, no mūsuvērtībām, kuras mēs nesam šajā pasaulē – mūsu ģimenes pasaulē.


 
Семья


Avots: http://buduars.lv/sievieu-paaudze-ar-izkroplotam-vertibam/
Kategorija: Raksti | Pievienoja: admin (27.09.2014) | Autors: Natālija Bogdana W
Skatījumu skaits: 844 | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Tas var jūs ieinteresēt