5.nodaļa

 

Ēnoha grāmata

 

 | Grāmatas saturs | Bībeles saturs | 

 

1. [22] No šejienes es nonācu uz citu vietu, un viņš (Rafaēls) parādīja man rietumos lielu augstu kalnu grēdu, cietas klintis un četras skaistas vietas.

2. Un starp tām (pēdējām) bija dziļš, un plašs, un pilnīgi izlīdzināts tik gluds, kā kaut kas, kas ripo, un dziļš, un drūms pēc skata.

3. Šoreiz atbildēja man Rafaēls, viens no svētajiem eņģeļiem, kurš bija ar mani, un sacīja man: " Šīs brīnišķīgās vietas paredzētas tam, lai tanīs sapulcētos gari, - mirušo dvēseles; priekš viņiem tās radītas, lai visas cilvēku dēlu dvēseles sapulcētos šeit.

4. Šīs vietas radītas priekš viņiem par mājokļu vietām līdz viņu tiesas dienai un līdz noteikta priekš viņiem laika, un šis laiks ir liels: tas turpināsies tik ilgi, kamēr netiks veikta pār viņiem lielā tiesa.

5. Un es redzēju cilvēku dēlu garus, kuri nomira, un viņu balss pacēlās līdz debesīm un žēlojās.

6. Šoreiz es jautāju eņģelim Rafaēlam, kurš bija ar mani, un sacīju viņam: " Kā tas tur gars, kura balss tā tiecas uz augšu un žēlojas"?

7. Un viņš atbildēja man un teica man tā: "Tas ir gars, kurš izgāja no Ābela, kuru nokāva viņa brālis Kains; un viņš žēlojas uz viņu, kamēr viņa (Kaina) sēkla netiks izdzēsta no zemes virsmas un no ļaužu sēklas netiks iznīcināta viņa sēkla".

8. Un tāpēc es pajautāju toreiz par viņu (par Ābelu) un par tiesu pār visiem un teicu: "Kāpēc viena vieta atdalīta no citas"?

9. Un viņš atbildēja man un sacīja man: "Šie trīs pārējie nodalījumi veidoti priekš tam, lai atdalītu mirušo dvēseles.

10. Un taisno dvēseles atdalītas šādā veidā: tur ir ūdens avots, pār kuru ir gaisma.

11. Tieši tāpat veidots tāds nodalījums arī priekš grēciniekiem, kad viņi nomirst un tiek aprakti zemē bez tā, ka tiesa pār viņiem vēl nav spriesta viņu dzīves laikā.

12. Šeit atdalītas viņu dvēseles, šinī lielajā mocībā, kamēr nepienāks lielā tiesas un soda, un mocības diena priekš zaimotājiem līdz mūžībai, un atmaksai priekš viņu dvēselēm; un viņš (soda eņģelis) saistīja viņus šeit līdz mūžībai.

13. Un ja tas bija pirms mūžības, tad tas (pēdējais) nodalījums veidots priekš to dvēselēm, kuras žēlojas un paziņo par savu bojāeju, jo viņas tika nokautas grēcinieku dienās.

14. Tādā veidā, šis nodalījums veidots priekš ļaužu dvēselēm, kuras nebija taisnas, bet grēciniekiem, kuri nomira vainā; viņi atradīsies blakus vainīgajiem un līdzīgi viņiem, bet viņu dvēseles nenomirs līdz tiesas dienai un neizies no šejienes.

15. Tas es slavēju godības Kungu un teicu: "Esi slavēts, mans Kungs, godības un taisnības Kungs, visu vadošais mūžībā"!

16. [23] No turienes es aizgāju uz citu vietu uz rietumiem, pie zemes robežām.

17. Un es redzēju šeit degošu uguni, kurš tecēja nepārtraukti, un ne dienu, ne nakti nepārtrauca savu tecējumu, bet vienmērīgi tecēja.

18. Un es  pajautāju Raguēlam, sakot: "Kas tas tur ir, ka nav miera"?

19. Šoreiz atbildēja man Raguēls, viens no svētajiem eņģeļiem, kurš bija ar mani, un sacīja man: "Šī degošā uguns rietumos, kuras tecējumu tu redzēji, ir visu debess spīdekļu uguns".

20. [24] No turienes es aizgāju uz citu zemes vietu, un viņš (Mihaēls) parādīja tur ugunīgu kalnu grēdu, kura dega dienu un nakti.

21. Un es uzkāpu uz tās un ieraudzīju septiņus lieliskus kalnus, katrs no kuriem bija atdalīts no cita, un lieliski (dārgi), brīnišķīgi akmeņi; viss bija lieliski un krāšņa izskata un brīnišķīgu redzamību; trīs kalni atradās uz austrumiem, viens pār otru nostiprināts, un trīs uz dienvidiem, viens pār otru nostiprināts; šeit bija arī dziļas vijīgas ielejas, no kurām neviena nerobežojās ar otru.

22. Un septītais kalns bija starp tām; savā augstumā tie visi bija līdzīgi troņa sēdeklim, kurš bija aplenkts ar smaržīgiem kokiem.

23. Un starp tiem bija viens koks ar aromātu, kādu es vēl nekad nebiju jutis ne no tiem, ne no citiem kokiem; un nekāda cita smarža nebija līdzīga tā smaržai; viņa lapas, ziedi, stumbrs nepūst mūžīgi, un viņa augļi brīnišķīgi; bet viņa augļi līdzīgi palmu ķekariem.

24. Šoreiz es teicu: "Paskaties uz šo skaisto koku: skaistas pēc izskata un patīkamas tā lapas (zari), un viņa auglis ļoti patīkams acīm".

25. Tad atbildēja man Mihaēls, viens no svētajiem un godāmajiem eņģeļiem, kurš bija ar mani, kurš bija nolikts pār to.

26. [25] Un viņš sacīja man: " Ēnoh, ko tu jautā mani par šī koka smaržu un tiecies uzzināt"?

27. Tad es, Ēnohs, atbildēju viņam, sakot: "Par visu vēlētos es uzzināt, bet īpaši par šo koku".

28. Un viņš atbildēja man, sakot: "Šis augstais kalns, kuru tu redzēji, un virsotne, kura līdzīga Kunga tronim, ir Viņa tronis, kur apsēdīsies Svētais un Varenais, godības Kungs, mūžīgais Ķēniņš, kad Viņš nonāks, lai apmeklētu zemi ar žēlastību.

29. Un pie šī koka ar dārgo smaržu nav ļauts pieskarties nevienam no mirstīgajiem līdz lielās tiesas laikam; kad viss tiks izpirkts un pabeigts priekš mūžības, tas tiks atdots taisnajiem un pazemīgajiem.

30. No viņa augļiem tiks dota dzīvība izredzētajiem; tas tiks pārstādīts uz ziemeļiem svētajai vietai, - Kunga, varenā Ķēniņa templim.

31. Tad viņi priecāsies ar pilnīgu prieku un līksmos Svētajā; viņi uztvers tā smaržu savos kaulos, un ilgu mūžu viņi dzīvos uz zemes, kā dzīvoja viņu tēvi; un un viņu dzīves dienas neskars viņus ne skumjas, ne bēdas, ne darbs, ne mocības".

32. Tad es slavēju godības Kungu, mūžīgo Ķēniņu, par to, ka Viņš sagatavoja to priekš taisnajiem ļaudīm, un radīja tādu, un apsolīja dot viņiem.

33. [26] Un no turienes es aizgāju uz zemes vidieni, un redzēju svētīgu un auglīgu vietu, kur bija zari, kuri iesakņojās un auga no nocirsta koka.

34. Un tur es redzēju svēto kalnu, un zem kalna - uz austrumiem no tā - ūdeni, kurš tecēja uz dienvidiem.

35. Un es redzēju austrumos citu kalnu tikpat augstu, un starp tiem abiem dziļu ieleju, bet ne platu; tanī arī tecēja ūdens gar kalnu.

36. Un uz rietumiem no tā bija cits kalns, zemāks par to un neaugsts, un tā leja, starp tiem (kalniem) abiem, bija ieleja; un citas dziļas un sausas ielejas bija visu triju galā.

37. Un visas ielejas bija dziļas, bet ne platas, no cieta klinšaina akmens; un koki bija iestādīti uz tā.

38. Un es izbrīnījos par klintīm, un izbrīnījos par ieleju, un izbrīnījos pārlieku.

39. [27] Tad es sacīju: "Priekš kam šī svētīgā valsts, kura visa piepildīta ar kokiem, un starpā (starp kalniem) ir šī nolādētā ieleja"?

40. Tad atbildēja man Uriēls, viens no svētajiem eņģeļiem, kurš bija ar mani, un sacīja man: "Šī nolādētā ieleja priekš tiem, kuri nolādēti līdz mūžībai; šeit jāsapulcējas visiem tiem, kuri runā ar savām mutēm nepieklājīgas runas pret Dievu, un rupji runā par Viņa godību; šeit sapulcēs viņus, un šeit ir viņu soda vieta.

41. Un pēdējā laikā būs taisnās tiesas izrāde pār viņiem taisno vaiga priekšā vienmēr mūžībā; par to tie, kuri ieguva žēlastību, slavēs godības Kungu, mūžīgo Ķēniņu.

42. Un tiesas dienās pār viniem (grēciniekiem) viņi (taisnie) slavēs Viņu par žēlastību, caur kuru viņš nozīmēja viņiem tādu lomu".

43. Tad arī es slavēju godības Kungu, un runāju uz Viņu, un atcerējos Viņa varenību, kā pienākas.

44. [28] No turienes es aizgāju uz austrumiem, uz kalnu grēdas pašu tuksneša vidieni (kur atrodas), un šeit es neredzēju neko, kā vien līdzenumus.

45. Bet tā bija piepildīta ar to pašu sēklu kokiem, un ūdens šļācās uz to no augšas.

46. Varēja redzēt, kā apūdeņošana, kur tā uzsūcās, bija bagātīga, varēja redzēt arī to, чka gan ziemeļos, tā arī rietumos un kā visur, tā arī šeit pacēlās ūdens un rasa.

47. [29] Un es aizgāju uz citu vietu, prom no tuksneša, pietuvojoties kalnu grēdai austrumos.

48. Un tur es redzēju aromātiskus kokus, īpaši tādus, kuri izdeva vīraka un mirres smaržu un kuri nebija līdzīgi parastiem kokiem.

49. [30] Un virs tā, augstu virs tiem (kokiem), virs austrumu kalna un netālu no tā, redzēju es citu vietu, proti - ielejas ar ūdeni, kuras neizsīkst.

50. Un es redzēju skaistu koku, kura smarža, kā mastikas smarža.

51. Un pa tās ielejas malām es redzēju saldo kanēli.

52. Un es uzkāpu augšā virs tiem (ielejām un kokiem), dodoties tuvāk uz austrumiem.

53. [31] Un es redzēju citu kalnu ar kokiem, no kura tecēja ūdens un no kura nāca kaut kas līdzīgs nektāram, ko sauc par sarīru un galbānu.

54. Un virs tā kalna es redzēju citu kalnu, uz kura bija alojas koki; un tie koki bija pārpilni ar mandelēm līdzīgu cietu vielu.

55. Un ja paņemt to augli, tad tas bija labāks, kā jebkurš vīraks.

56. [32] Un pēc šiem vīrakiem, kā tikko es paskatījos uz ziemeļiem augstāk pār tiem kalniem, es ieraudzīju tur vēl septiņus kalnus, pārpilnus ar vērtīgām nardēm un smaržojošiem kokiem, kanēli un pipariem.

57. No turienes es gāju uz to kalnu virsotni tālu uz austrumiem, un virzījos tālāk, ejot pār Eritrejas jūru, un aizgāju tālu no tās, un pagāju virs eņģeļa Zotiēla.

58. Un es atnācu uz taisnības dārzu un ieraudzīju daudzveidīgu lērumu to koku; tur auga daudz lielu koku, - smaržojošu, lielu, ļoti skaistu un lielisku, - un gudrības koks, kurš deva lielu gudrību tiem, kuri bauda no tā.

59. Un tas līdzīgs ceratonijai; viņa augļi, līdzīgi vīnogu ķekariem, ļoti skaists; koka smarža izplatās un nonāk tālu.

60. Un es sacīju: "Cik skaists ir šis koks un cik brīnišķīgs un jauks ir tā izskats"!

61. Un svētais eņģelis Rafaēls, kurš bija ar mani, atbildēja man un teica: "Tas ir pats gudrības koks, no kura tavi senči, tavs vecais tēvs un vecā māte baudīja un ieguvaи gudrības atziņu, un viņiem atvērās acis, un viņi uzzināja, ka bija kaili un tika izdzīti no dārza".

62. [33] No turienes es aizgāju uz zemes robežām un ieraudzīju tur lielus zvērus, no kuriem katrs bija atšķirīgs no otra, un tāpat putnus, daudzveidīgus pēc ārējā skaistuma un pēc balss, no kuriem katrs bija atšķirīgs no cita.

63. Un uz austrumiem no tiem zvēriem es redzēju zemes robežas, uz kurām balstās debesis, un atvērtie debesu vārti.

64. Un es redzēju, kā iziet debesu zvaigznes, un saskaitīju vārtus, no kuriem tās iziet, un pierakstīju visas viņu izejas, - par katru no viņām īpaši, pēc to skaita, viņu vārdiem, to saitēm, to stāvokli, viņu laiku un viņu mēnešiem, - tā, kā parādīja man to eņģelis Uriēls, kurš bija ar mani.

65. Visu parādīja viņš man un pierakstīja man; to vārdus viņš arī pierakstīja priekš manis, un to likumus un to iziešanu.

66. [34] No turienes es gāju uz ziemeļiem uz zemes robežām, un tur es redzēju varenu un krāšņu brīnumu visas zemes robežās.

67. Šeit es redzēju trīs atvērtus debesu vārtus debesīs; no tiem iziet ziemeļu vēji; ja tur (no tiem) pūš, tad ir auksts, krusa, salna, sniegs, rasa un lietus.

68. No vieniem vārtiem (vidējiem) pūš uz labu; bet ja tie (vēji) pūš caur diviem citiem vārtiem, tad ir vētraini un uz zemi atnāk nelaime, un tie pūš tad vētraini.

69. [35] No turienes es gāju uz rietumiem uz zemes robežām un ieraudzīju tad trīs atvērtus vārtus līdzīgi tam, kā es redzēju tos austrumos, - vienādi vārti un vienādas izejas.

70. [36] No turienes es gāju uz dienvidiem uz zemes robežām un redzēju tur divus atvērtus debesu vārtus; no tiem iziet dienvidu vējš, un ar to - rasa, lietus un vējš.

71. No turienes es gāju uz austrumiem uz debesu robežām un redzēju šeit trīs austrumu debesu vārtus atvērtus un virs tiem mazus vārtus.

72. Caur katriem mazajiem vārtiem iet debesu zvaigznes un skrien uz rietumiem (pie rietumiem) uz ratiem, kas tiem doti.

73. Un kā tikko es ieraudzīju to, tad slavēju Kungu, un tādā veidā es katru reizi slavēju godības Kungu, kurš radīja varenus un brīnišķīgus brīnumus, lai parādītu Savas radības varenību eņģeļiem un ļaužu dvēselēm, lai viņi slavētu Viņa radību un lai visi Viņa radījumi redzētu Viņa varenības darbu, slavētu Viņa roku vareno darbu un slavētu Viņu uz mūžiem.

 

 | Grāmatas saturs | Bībeles saturs | 

Tas var jūs ieinteresēt