Galvenie » 2014 » Jūnijs » 7 » Sektantisms
18:26
Sektantisms

Sektantisms - visizplatītākā kristietības forma mūsdienās. Cilvēki to sauc dažādi: citi par kristietību, citi par īpašām atklāsmēm, citi par jaunu dzīvi, citi par savādāku dzīves skatījumu.

 

Kas gan īstenībā ir sektantisms? Tā ir šaura redzes loka, redzes viedokļa "uzbāšana" citiem.

 

Sektantisms sagrauj ģimenes attiecības. Ģimenē viss tiek vērtēts no sektantiskā viedokļa.

 

Radinieki tiek novērtēti pēc tā, kāda ir viņu attieksme pret sektu.

 

Dzīves jēga - sektantisma ideju izplatīšana.

 

Sektants var visu savu dzīvi veltīt savas sektas mācības īstenošanai, uzskatot to par patieso Dieva Vārdu, bet, kad viņam saka patiesību, viņš uzskata to par meliem. Sektantismā par pamatu tiek ņemtas izrautas Rakstu vietas no konteksta, un uz tā pamata tiek veidota mācība. Bet daudzas citas Rakstu vietas, kuras atmasko sektu mācību, tiek ignorētas vai arī tiek nepareizi interpretētas.

Maldu gars, kurš atrodas šajos sektantos, uzdodas par Svēto Garu, un tas, ko saka šis maldu gars, tiek uzskatīts, kā tas, ko saka Dievs, bieži pat nepārbaudot pēc Rakstiem, vai tiešām tā tas ir, jo "Dievs taču to ir teicis!" Tā visa rezultātā Dieva Vārds tiek sagrozīts, rodas maldu mācības, dažādas posta mācības, kuras to sekotājus ieved postā un pazušanā. Kā piemēram, uzplaukuma evaņģēlijs, 10.tiesas došana u.c.

Redzēju cilvēkus, kuru finansiālais stāvoklis kļūst ar katru gadu bēdīgāks, bet viņi ietiepīgi turpina apmeklēt savas sektas un cer, ka viņu Dievs viņus reiz bagātīgi svētīs (kā loterijā, beidzot būs lielais vinnests). Taču savā garīgajā aklumā viņi neredz patieso situāciju.

 

Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā, 
bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību. (Ps.1:1-2)

 

Šī Rakstu vieta tiek ņemta tam, lai cilvēka prāts būtu nodarbināts ar sektas mācību. Jo reāli cilvēkam tiek stāstīts: domāt un īstenot dzīvē dotās sektas mācību, nevis patieso Dieva Vārdu.

 

Sektantiem bieži vien ir ļoti grūti izdarīt pašus vienkāršākos pienākumus mājās, taču viņi iegulda visu savu prātu, saprašanu, spējas un finanses, lai īstenotu sektu uzstādītos projektus un ieceres. Tā rezultātā ģimenes tiek sagrautas, vai arī kļūst par nepilnvērtīgām. Par sektanta vienu no galvenajiem mērķiem kļūst - pārējo ģimenes locekļu iesaistīšana dotajā sektā. Ģimenes locekļi, kuri nepiekrīt sektas idejām un kuri nepiekrīt iesaistīties dotajā sektā, tiek uzskatīti par sātana vergiem, tai pašā laikā sektas nekautrējas pielietot pasaulīgās, nebībelīgās metodes, lai turētu savus savervētos cilvēkus pakļautībā. Tos, kuri aiziet no sektām, parasti sauc par atkritējiem no Dieva. Sektu atmaskošanas parasti sauc par nomelnošanu, skaudību, apsūdzībām, sātana uzbrukumiem utt. Notiek manipulācijas ar cilvēkiem, un ja cilvēkam nav reāla Dieva Vārda pamata - ja cilvēks reāli nepārzina bībeli - šāds cilvēks var viegli kļūt par sektu upuri. Tad viņš pieņem sektas mācību un uzskata to par patieso Dieva Vārdu. Ne tikai uzskata, bet arī cenšas citus cilvēkus iesaistīt savā sektā, domājot, ka ar to kalpo Dievam.

Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. 
Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani. (Jņ.16:2-3)

Cilvēku var piemānīt tik tālu, ka viņš var domāt, ka kalpo Dievam, kaut gan viņš īstenībā Dievu nemaz nepazīst. It sevišķi, ja dotajā sektā notiek pārdabiskas lietas - "Svētā Gara izpausmes", kuras neatbilst bībelē aprakstītajām Svētā Gara izpausmēm. Un tā kā notiek pārdabīgas lietas un šiem cilvēkiem ir pat "sadraudzība" ar to garu, kurš uzdodas par Svēto Garu, viņi pat neiedomājas neko pārbaudīt pēc bībeles.

 

Pēdējā laikā būs smējēji, kas dzīvos savās pašu bezdievīgajās kārībās, - 
tie, kas nošķiras, laicīgi cilvēki, kam nav Gara. (Jūdas 1:18-19)

 

Viņiem ir gars - maldu gars, kuru viņi uzskata par Svēto Garu, bet viņiem nav patiesā Svētā Gara, kurš vada uz Dieva Vārda patiesībām, uz patiesu atgriešanos no grēkiem.

 

Pat viņu maldu gara izpausmēs ir bezjēdzīga smiešanās, ņirgāšanās par svētumu. Viņu "Svētais Gars" vada uz mantkārību, pasaulīgajām iekārēm. Sektantisma pazīme - nošķiršanās no citiem, savas pasaules izveidošana. Laicīgi cilvēki - precīzāks tulkojums ir - dvēseliski cilvēki. Viņu uztvere balstās uz jūtīgumu. Maldu gars, kurš uzdodas par Svēto Garu, parasti apmetas cilvēka dvēselē, un lai cilvēku pakļautu savām vēlmēm, izmanto cilvēka dvēseli - tas ir - prātu, jūtas, emocijas. Šodien ir pilna kristietība ar šādiem dvēseliskajiem cilvēkiem, kuriem nav Svētā Gara, bet kuri uzskata, ka tas dēmons, kurš mājo viņos, ir Svētais Gars. Parasti šo maldu garu viņi saņem caur roku uzlikšanu. Kad šis dēmons ieiet viņos, viņi asāk sāk uztvert garīgo pasauli, un šo pārdzīvojumu viņi sauc par piedzimšanu no augšienes, kam nav nekāda sakara ar patieso piedzimšanu no augšienes, kad cilvēks reāli un patiesi atgriežas no saviem grēkiem, nenomainot pasaulīgos elkus pret "kristīgajiem" elkiem, kā tas parasti notiek sektās.

 

Un kādi tad ir augļi - cilvēks ir "pieņēmis Jēzu" (noskaitījis atgriešanās lūgšanu), domā, ka kalpo Dievam, apmeklē savu sektu, bet reāli viņš nav izmainījies. Reāli viņam ir tie paši grēki, klāt nāk vēl citi, parasti tie kļūst par slepenajiem grēkiem. No cilvēka izveidojas dubultpersonība. Notiek personas dubultošanās. Viens cilvēks ir tāds, kādu viņu redz visi, otrs cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, kad viņu neredz neviens. Parasti tās ir divas dažādas personas. Un arī reāli, ja cilvēkā mājo dēmons (maldu gars) - nav svarīgi, par ko tas uzdodas, parasti - par Svēto Garu, notiek personības dubultošanās. Šai personības dubultošanai nav nekāda sakara ar to cīņu, kas notiek starp cilvēka atdzimušo garu un viņa grēcīgo miesu, par kuru raksta apustulis Pāvils savās vēstulēs.

 

Šo maldu gara vadību pieviltie parasti sauc par Dieva vadību. Viņi parasti saka: "Man Dievs teica to un to." "Man Svētais Gars teica to un to." "Man Jēzus teica to un to." Kaut gan Dievs nav neko teicis. To ir teicis šis maldu gars, kurš viņiem uzdodas par Dievu.

 

Bet tās pravieši apmet visu to ar kaļķu javu, tiem stāstīdami par aplamām parādībām, sludina tiem melus, apgalvodami: tā saka Dievs Tas Kungs, - kaut Tas Kungs to nav sacījis. (Ec.22:28)

 

Kas tad īstenībā ir glābšana?

 

Reāla atgriešanās no grēkiem, vai arī tikai "Jēzus pieņemšana" (lūgšanas noskaitīšana)?

 

Reāli ir jāpaskatās uz sevi no Dieva Vārda viedokļa un ir jāuzdod sev šie jautājumi: "Vai tā draudze, kuru es apmeklēju un piedalos tās darbībā, nav sekta? Vai tā mācība, kurai es ticu, nav maldu mācība? Vai tas gars, kurš ir manī, ir Kristus Gars?"

 

Ja patiesībai piejauc klāt kaut vai drusciņ melus, cilvēki var to uztvert kā tīru patiesību, un ja neko nepārbauda, tā sekas var būt bēdīgas gan šinī dzīvē, gan arī mūžībā. 

 

Lai Tas Kungs sargā mūs no sektām un sektantiem!

Skatījumu skaits: 730 | Pievienoja: admin | Atslēgvārdi: sekta, sagrozīšana, Dievs, ģimene, pievilšana, Svētais Gars, sektantisms, attiecības, sektanti, radinieki | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Tas var jūs ieinteresēt