Galvenie » 2019 » Februāris » 25 » Divi nezvēri
12:34
Divi nezvēri

Mēs redzam divu nezvēru parādīšanos Atklāsmes grāmatas 13.nodaļā.

 

Es redzēju izkāpjam no jūras zvēru. (Atkl.13:1)

 

Tad es redzēju citu zvēru izkāpjam no zemes. (Atkl.13:11)

 

Kas tie par nezvēriem?

 

Ir daudz un dažādu pieņēmumu un izskaidrojumu mūsdienu kristietībā par šo tēmu. Taču mums ir jāņem vērā tas, ka šie nezvēri parādās tikai pēc tam, kad velns un viņa eņģeļi tiek nomesti no debesīm.

 

Atklāsmes grāmatas 12.nodaļā mēs redzam to, ka pie debesīm parādās varena zīme: sieva, tērpta saules tērpā.

 

Pie debesīm parādījās liela zīme: sieva, saulē tērpta, mēness apakš viņas kājām un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags. (Atkl.12:1)

 

Šeit mēs redzam aprakstītu dabas astroloģisko parādību, kura norisinājās pavisam nesen: 2016. un 2017.gadā.

 

Un tālāk seko karš debesīs. Mihaēls un pārējie Dieva eņģeļi sāk karot pret velnu un viņa eņģeļiem debesīs un nomet tos uz zemi.

 

Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim. Bet tie nespēja, un tiem nebija vairs vietas debesīs. Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi. (Atkl.12:7-9)

 

Un tikai tagad var sākt runāt par divu varenu un briesmīgu nezvēru parādīšanos.

 

Velns nostājas uz jūras krasta un no jūras bezdibeņa iznāk pirmais nezvērs, kurš ir briesmīgs, spēcīgs un kuram velns dod savu varu, spēku un troni, būtībā - visu to, kas viņam pieder.

 

Un viņš nostājās uz jūras krasta. (Atkl.12:18)

 

Es redzēju izkāpjam no jūras zvēru. (Atkl.13:1)

 

Zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa (Atkl.11:7)

 

Bet tas izkāps no bezdibeņa un ies bojā (Atkl.17:8)

 

Pūķis deva tam savu spēku, savu troni un lielu varu. (Atkl.13:2)

 

Tad pēc tam no zemes jeb no zemes tuksneša iznāk otrs nezvērs, kuru Dieva Vārds nosauc arī par viltus pravieti. Šis otrais nezvērs darbojas pirmā nezvēra spēkā  un pat griež galvas tiem, kuri nepieņem zvēra zīmi.

 

Tad es redzēju citu zvēru izkāpjam no zemes. (Atkl.13:11)

 

Tam bija pirmā zvēra vara visā pilnībā viņa priekšā. (Atkl.13:12)

 

Un panāktu to, ka visi, kas nepielūgtu zvēra tēlu, tiktu nokauti. (Atkl.13:15)

 

Un redzēju to dvēseles, kam Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ bija nogrieztas galvas, kuri nebija pielūguši zvēru un viņa tēlu un nebija pieņēmuši zīmi uz savas pieres un rokas (Atkl.20:4)

 

No augšāmcelšanās ainas mēs redzam, ka šiem cilvēkiem tika nogrieztas galvas.

 

Raugoties uz trešo Ezras grāmatu un Ēnoha grāmatu, mēs redzam šo abu nezvēru vārdus.

 

 

Trešajā Ezras grāmatā iet runa par šo abu nezvēru radīšanu.

 

Tad Tu saglabāji divus dzīvniekus: viens saucas par Behemotu, bet otra par Leviatānu. Un Tu atdalīji tos vienu no otra, jo septītā daļa, kur tika savākti ūdeņi, nevarēja uzņemt tos kopā. Behemotam Tu devi vienu daļu no zemes, nosusinātu trešajā dienā, lai mājo tanī, kurā ir tūkstoš kalni. Leviatānam devi septīto ūdens daļu, un saglabāji viņu, lai viņš būtu par barību tiem, kuriem Tu vēlies, un kad vēlies. (3Ezr.6:49-52)

 

Ēnoha grāmatā iet runa par to, kur šie nezvēri tiek ielikti.

 

Pirmais nezvērs, kurš tiek iemests jūras bezdibenī, ir Leviatāns.

 

Un tanī dienā tiks sadalīti divi briesmoņi: sievišķais briesmonis, saukts par Leviatānu, lai tas dzīvotu jūras bezdibenī virs ūdens avotiem. (Ēn.10:9)

 

Viens tika nolikts jūras dziļumos. (Ēn.10:10)

 

Otrais nezvērs, kurš tiek iemests zemes tuksnesī, ir Behemots.

 

Un vīrišķais saucas par Behemotu, kurš ar savām krūtīm aizņem neapdzīvotu tuksnesi, sauktu par Duidaīnu, kura atrodas uz austrumiem no dārza. (Ēn.10:9)

 

Bet otrs uz tuksneša cieto augsni. (Ēn.10:10)

 

Bībele apraksta šos nezvērus, kā milzīgus un briesmīgus. Šo nezvēru apraksti ir sastopami gan Ījaba grāmatā, gan arī Psalmos, par šiem pašiem nezvēriem iet runa arī Atklāsmes grāmatā.

 

Lūk, pirmā nezvēra Leviatāna apraksts Ījaba grāmatā:

 

Vai tu vari leviatānu izvilkt ar makšķeres āķi jeb viņa mēli ar iemestu virvi? 
Vai tu vari izvilkt valdāmo gredzenu cauri viņa nāsīm? Jeb vai tu vari ar žebērkli izdurt cauri viņa žaunām? 
Vai gan viņš tevi, laipni pažēlodams, vēl lūgsies un uzrunās tevi ar jaukiem vārdiem? 
Vai jūs savā starpā noslēgsit kādu līgumu, ka tu to pieņem par mūžīgu kalpu? 
Vai tu rotaļāsies ar viņu kā ar kādu putniņu? Un vai tu tam piesiesi kājas pie mieta savu meitenīšu priekam un laika pavadīšanai? 
Vai zvejasbiedri to pārdos, vai sadalīs to starp kānaāniešiem? 
Vai tu vari tā ādu piedurt pilnu ar šķēpu zariem vai viņa galvu ar žebērkļiem? 
Tik pieliec viņam savu kailo roku, tad sataisies jau uz karu, un tu vairs turpmāk tā nedarīsi!

Redzi, tātad cerība uzveikt viņu izrādās pilnīgi veltīga: jau viņu uzlūkojot vien, cilvēks sabrūk un jūtas pieveikts. 
Neviens nav tik trakulīgi pārgalvīgs, ka tas gribētu viņu satraukt, un kurš gan ir tas, kas spētu stāties viņam pretī un palikt sveikā? 
Kurš visā zemes virsū ir tāds? Un kas var kādam likt pieiet tuvu tam klāt, apgalvojot, ka tādam labi klāsies? Un kurš Man būtu kaut ko nodarījis, tā ka Es viņam to piedotu? Manējs ir viss, kas zem debesīm atrodams! 
Nē! Es negribu klusēt par viņa locekļiem, nedz par viņa spēku pārpilnību, nedz arī par ķermeņa veidojuma glītumu. 
Kas jel kad ir atsedzis virsējo kārtu viņa bruņutērpam, kas mēģinājis kaut kā izsprausties cauri viņa mutes divkāršo žokļu noslēgumam? 
Kas ir atvēris viņa rīkles divkāršo aizsprostu? Viss viņa zobu tuvumā ir šausmu pilns. 
Lepnas ir viņa bruņu zvīņas, žmaugi piegulošas cita citai kā ciešā kalumā. 
Viena pieslienas jo cieši otrai, un neviena gaisa strūkliņa nevar izspiesties tām cauri. 
Cita ar citu tās cieši saskārušās, nedalāmi viena cieši iesaistīta otrā. 
Viņa šķaudīšana liek uzmirdzēt gaismas atspulgiem, kā pirmie rīta ausmas stari ir viņa acis. 
No viņa mutes izšaujas liesmas, izsprakšķ veseli dzirksteļu kūļi! 
Bet no viņa nāsīm paceļas dūmi kā no verdoša katla vai mitru salmu ugunskura. 
Viņa elpa liek gailēt oglēm, no viņa mutes izverd liesmas un karstums. 
Viņa skaustā mīt spēks, un viņam pa priekšu traucas baismu pilnas bailes. 
Viņa miesas daļas saistās cieši kopā, tās it kā uzkaltas viņam un nav kustināmas. 
Viņa sirds tik cieta kā akmens un tik nekustīga kā apakšējais dzirnu akmens. 
Kad viņš pieceļas kājās, tad izbīstas paši drošsirdīgākie aiz bailēm un pazaudē savas rīcības spējas. 
Kad viņam cērt, tad zobena asmens skar viņu tikpat maz kā šķēps, metamais durklis vai bulta. 
Dzelzs viņam šķiet līdzīga salmiem un varš līdzīgs sapuvušam kokam. 
To nepiespiedīs bēgt strēlnieks ar sava loka šautru; kā pelavu pikas tam ir lingas mestie akmeņi. 
Kā salmiņš tam izliekas pat smagā vāle, un tikai smaidu viņā rada šķēpa trieciens. 
Zem pašas viņa pavēderes ir asi kasīkļi, un kā platas kuļamās slēpes, viņam guļot, tās iespiežas dūņās. 
Viņš ir tas, kas liek dzelmei uzvirt kā podam, un jūru tas izmaisa kā zāļu vārāmo trauku. 
Aiz sevis tas atstāj taku spīdam, tas pārvērš jūras virsu sudraba vizmā. 
Virs zemes tam nav līdzinieka; viņš ir radīts, lai būtu bez jebkādām bailēm. 
Uz visu, kas vien ir augsts, tas noskatās ar nicinājumu: viņš pats ir ķēniņš par katru cildenāku radību!" (Īj.40:25-41:26)

 

Otrā nezvēra apraksts Ījaba grāmatā:

 

Bet palūko, te ir behemots, ko Es esmu radījis tāpat kā tevi! Tas ēd zāli kā katrs vērsis. 
Bet palūko, kāds tam ir spēks viņa gurnos un to stiprumu, kāds viņa ķermenī! 
Tas labprāt izstiepj taisnu un stingru savu asti kā ciedru koku, un viņa lielu dzīslas ir cieši sapītas cita ar citu. 
Viņa kauli ir kā varā lietas caurules, viņa ģindenis kā izkalti dzelzs stieņi. 
Viņš ir pirmais Dieva ceļos; viņa Radītājs ir piešķīris viņam arī zobenu. 
Barību tam sagādā augstienes, kur visi lauku zvēri priecājas savā nodabā. 
Tas snauž zem kupliem lotosa stādiem, paslēpies niedru un purvu augu aizsegā. 
Lotosa krūmi rada viņam patvērumu ar savu ēnaino jumtu, un visapkārt tam ir upmalas kārkli. 
Pat vareni upes uzplūdi neiedveš viņam bailes: viņš paliek paļāvīgā mierā arī tad, ja viņam pat visa Jordāna mutē smeltos. 
Un kas gan to var sagrābt tieši no priekšas vai tam cauri nāsīm izdurt vadājamo saiti? (Īj.40:15-24)

 

Otrais nezvērs, kurš iziet no tuksneša, tiek saukts par viltus pravieti.

 

Tur bija arī zvērs un viltus pravietis. (Atkl.20:10)

 

Kad mēs šodien paraugāmies uz tuksneša valstīm, tad mēs redzam to, ka pārsvarā tās ir arābu un musulmaņu valstis un tur pārsvarā dzīvo musulmaņi, kuri tic savam pravietim Muhamedam. Daudzi kristieši šo pravieti Muhamedu sauc par viltus pravieti.

 

Un no Islāma valsts izveidošanas mēģinājuma mēs redzam to, ka tur tika praktizēta tāda lieta, kā galvas nogriešana vai nociršana tiem, kurus viņi uzskatīja par neticīgajiem, kā arī visvairāk naidīgi noskaņoti viņi bija pret kristiešiem. Islāma valsts izveidošanas mēģinājumu mēs varam nosaukt par ģenerālmēģinājumu pirms lielajiem pēdējo laiku notikumiem, kuri norisināsies pavisam drīz.

 

Tātad, otrā nezvēra iemiesojums būs saistīts ar Islāma reliģiju, kura nāk no tuksneša tautām un no viltus pravieša Muhameda. Šis nezvērs iznāk no zemes, no tuksneša un tiek saukts par viltus pravieti.

 

Pirmais nezvērs ir Leviatāns. Tas iznāk no jūras bezdibeņa. Zvērs, kurš bija, kura nav un kurš atkal būs, un kurš iziet no bezdibeņa, no jūras bezdibeņa. Šī zvēra vārda skaitlis ir 666. Tas ir Leviatāna skaitlis.

 

Tātad, no Svētajiem Rakstiem mēs redzam, ka šie abi nezvēri parādīsies tikai pēc tam, kad velns un viņa eņģeļi tiks nosviesti no debesīm uz zemi. Tas notiks pēc kara debesīs, kad eņģelis Mihaēls ar saviem eņģeļiem sāks karot ar velnu un viņa eņģeļiem. Tas notiks pavisam drīz, jo zīme pie debesīm, kura aprakstīta Atklāsmes grāmatas 12.nodaļā, bija redzama zvaigžņotajās debesīs 2016. un 2017.gadā.

 

Drīz mēs skatīsim milzīgu globālu notikumu gaitu, ko daudzi sauc par Apokalipsi.

 

Pētot Bībeli un grāmatas, ko daudzi sauc par apokrifiem, mēs redzam, ka šīs grāmatas papildina viena otru un Bībelē mēs redzam atsauces uz šīm grāmatām.

 

Tāpēc mēs nevaram kaut kādu Svēto Rakstu vietu izmest ārā un uzskatīt to par apokrifu, jo šie Raksti papildina viens otru un ievieš skaidrību.

 

Atcerēsimies to, ka šīs grāmatas no Svētajiem Rakstiem izņēma tie, par kuriem Jēzus runāja, ka viņu tēvs ir velns.

 

Jūs esat no sava tēva - velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs. (Jņ.8:44)

 

Pētīsim Dieva Vārdu, un tas atklās mums vēl daudzas un brīnišķīgas lietas.

Skatījumu skaits: 40 | Pievienoja: admin | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Tas var jūs ieinteresēt